Kkas stulbs, kkas dīvains, kkas patiess

Man ienāca iedvesma kko uzrakstīt. Pirmais kas man nāk prātā ir zaļa pļava uz pakalna ar kokiem aizmugurē, pļavā aug daudz rozā magoņu. Mīkstas puķītes, ar dzelteniem rapšu elementiem. Kāpēc? Jo tur valda miers, tikai putnu čivināšana, tikai puķu smarža tikai chill. Tieši tas ko man vajag. Cilvēka dzīve balstās uz to- ko man vajag, ko cilvēkam vajag, kas ir nepieciešams. Man ir nepieciešams šis. Dabūjiet to, lai viss būtu normāli. Tā džinkstošā sajūta galvā, lai aizietu, lai būtu miers. Lai būtu spēks, nevis drausmīgais nogurums, bezspēks un bēdīgums. Es nezinu kāpēc es jūtos izslāpusi, nevis pēc ūdens, bet pēc spēka. Tāda sajūta itkā rokas knapi kustētos šo rakstot, es vēlos, lai viss būtu oki-doki un varētu no visa spēka atsperties un iekrist mīkstajās puķēs. Es nezinu kādēļ šo rakstu, varbūt kārtējā reize, lai apkopotu domas, bet es nezinu kāpec iekšēji kkas nav kārtībā, kkas nav kā vajag. Bezspēks un nav motivācija, jūs nekad nesapratīsiet kāpēc es tā uzvedos, kāpēc es nevaru jums atnākt līdzi, kāpēc es nevaru tik bieži smaidīt un priecāties, kāpēc es bļauju, vai īgnojos. Es pati nesaprotu. Man sāp galva, es eju gulēt.

With every cut i say to myself what have i done wrong, with every cut i regret hurting myself. It does not hurt if i deserve it.